Kad mainīsim domāšanu par Baltijas jūru?

By Sandra BALTRUKA, (in Latvian) official website of our TV show "Vides Fakti"

Abstract:
Mainly, the article overviews the main reasons of why the Baltic Sea isdying and suggests what should be done in order to prevent this. Eachparagraph concisely draws attention to the main problems of the Sea:eutrofication, excess of nutrients, algae bloom, oxygen free bottomsthat exceeds the size of Denmark, overfishing (example of cod) andintense traffic.
The second part of the article points out what can be done. It suggeststhat even though there are many different views on how these problemsshould be tackled all real defenders of the Baltic Sea agrees thatpeople should change their thinking and realize that we can't just usethe BS, we must also give it back. Moreover, it draws attention to thefact the the political will to solve these problems is too weak at themoment.
This article ends with the following idea: This week there is a ClimateChange conference in Copenhagen were the issues of the Baltic sea aregoing to be discussed at the highest level. But will it change ourthinking about the Baltic Sea?

Baltijas jūra mirst. Un jau sen tas nav jaunums. Kuri ir tā galvenie iemesli un vai tos iespējams novērst?

Ķimikālijas. Katru gadu Baltijas jūrā ieplūst vairāk nekā miljons tonnu barības vielu, lielākoties slāpeklis un fosfors. Tieši šīs vielas, kuras tur nonāk no lauksaimniecības mēslojuma, kā arī kuģu un municipālajiem notekūdeņiem, izraisa eitrofikāciju un aļģu ziedēšanu. Šīs vielas uz jūru aizplūst galvenokārt pa piecām lielajām upēm - Nemūnu, Ņevu, Daugavu, Vislu un Oderu. Saskaņā ar Pasaules Dabas fonda datiem, pēdējo 100 gadu laikā slāpekļa daudzums jūrā palielinājies astoņas reizes, bet fosfora apjomi - četras reizes. Tas parāda, cik ļoti Baltijas jūru ietekmē cilvēka darbība, kaut arī tā dažkārt risinās šķietami tālu no piekrastes zonas.

Baltijas jūra ir salīdzinoši jauna. Tā radusies, kūstot ledājiem pirms aptuveni 10 tūkstošiem gadu un tajā ietekošo upju baseinus apdzīvo gandrīz 90 miljoni cilvēku. Tomēr daudzi zinātnieki to ierindo pasaules vispiesārņotāko jūru sarakstā.

Lielākie Baltijas jūras piesārņotāji ir Polija un Krievija. Bet šis piesārņojums pa straumi tiek aiznests uz Somijas un Zviedrijas krastiem. Tāpēc pagājušajā vasarā, piemēram, daudzās Zviedrijas pludmalēs cilvēki nevarēja peldēties, savukārt Latvijas piekrastē ierindas atpūtniekam piesārņojums bija tikpat kā nemanāms, tādējādi radot maldīgu priekšstatu par jūras patieso stāvokli.

Specifiskie ģeogrāfiskie apstākļi Baltijas jūru padarījuši gandrīz par noslēgtu ezeru. Sāļā ūdens pieplūde pa šaurumiem, kas Baltiju savieno ar Ziemeļjūru, ir ļoti nepietiekama. Tas ievērojami pastiprina eitrofikācijas radītās sekas, kad ūdenī, ieplūstot pārāk daudz barības vielām tiek veicināta ātri augošo aļģu vairošanās. Pūstot tās patērē skābekli uz zivju un citu jūras iemītnieku rēķina. Rezultātā šobrīd Baltijas jūrā bezskābekļa jeb mirušās zonas pārsniedz Dānijas izmērus, norāda okeanalogs un Lundas Universitātes profesors Zviedrijā Daniels Konlijs.

Arī pārāk lielās nozvejas dēļ sarūk dažu zivju sugu populācija. Viens no populārākajiem piemēriem ir menca. Taču šo zivju resursi nebūtu jāatjauno tikai tāpēc, lai vēlāk mums pašiem būtu ko ēst vai pārdot. Menca, ko pētnieki sauc par svarīgāko plēsīgo zivi Baltijas jūrā, vajadzīga jūras daudzveidībai. Citādi palielinās to lielākā laupījuma - brētliņu bari, kas savukārt ķēdes reakcijas gaitā noved pie pastiprinātas aļģu ziedēšanas.

Uz šo ekosistēmas problēmu fona Baltijas jūrā norit viena no pasaulē aktīvākajām kuģu satiksmēm, jo pa to tiek pārvadāti aptuveni 15% visas pasaules jūras kravu. Transports ir ne tikai iemesls, kāpēc 40% no visa Baltijas jūrā konstatētā slāpekļa nonācis ūdenī. Intensīvā satiksme rada arī naftas produktu piesārņojuma riskus.

Ko darīt?

Zinātnieki un jūras aizstāvji ir vienisprātis par to, ka jāmaina domāšana - par jūru, no kuras ne tikai ņemt, bet arī tai dot.

Kopš 90.gadu sākuma ir bijuši dažādi plāni, kā glābt Baltijas jūru, un daži no tiem patiešām arī panākuši reālu piesārņojuma samazinājumu jūrā. Tomēr Markus Olikainens, Helsinku Universitātes profesors vides un resursu ekonomikā, ir pārliecināts, ka Baltijas jūras problēmu sociālais raksturs nav izprasts. „Baltijas jūra ir kopīgs tai apkārt esošo valstu īpašums. Bet šīm valstīm nav uzrauga institūcijas, tāpēc visas valstis var piesārņot, cik grib un cik tas ir ekonomiski izdevīgi. Nevienam nav juridiska spēka valstis no tā atturēt.”

Profesors skaidro, ka problēma slēpjas faktā, ka piesārņotāji eitrofikāciju neredz kā problēmu. Viņaprāt, vajadzīgas nevis rekomendācijas, bet gan godīga vienošanās starp visām valstīm ap Baltijas jūras krastiem. „Politiķi ir kūtri iesaistīties šajā procesā, jo tas prasa nepopulāru lēmumu pieņemšanu,” saka M.Olikainens. Uz politiskās gribas trūkumu Baltijas jūras atveseļošanā norāda arī Baltijas jūras Vides aizsardzības komisijas (HELCOM) pārstāve Minna Puhala.

Dažādas organizācijas un fondi piedāvā risinājumus, kā ārstēt Baltijas jūru. Modernizētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kas mazinātu fosfora un slāpekļa nonākšanu jūrā. Aizliegums fosforu izmantot mazgāšanas līdzekļos, kas jau panākts vairākās Eiropas Savienības (ES) valstīs. Tāpat nepieciešams arī efektīvs mehānisms, kādā notiek piesārņojuma savākšana naftas produktu noplūdes gadījumā. Tomēr īpaši zinātnieki izceļ reformas nepieciešamību ES kopējā lauksaimniecības politikā un tādu subsīdiju izmantošanas regulējumu, kas spētu novērst pārspīlētu mēslojuma izmantošanu lauksaimniecībā.

Šonedēļ par to augstākajā līmenī tiks diskutēts Kopenhāgenas klimata konferencē Dānijā. Vai tas būs solis pretī domāšanas maiņai?

ORIGINAL ARTICLE

[ Back ]